Malā piestājām kā sapnī, līdz negaidot un rupji tikām piespiesti atgriezties īstenībā un pusstundu, pacietību nezaudējot, sniegt muitas ierēdņiem paskaidrojumus par mūsu bagāžu. Beidzot traucāmies pa lielceļu uz Viktoriju — pa sarkanu zemes ceļu, kam gar malām slējās ziedos liesmojošu hibisku dzīvžogi un dzeltenu, kā spalvas vieglu, sīvi smaržojošu mimozu krūmu puduri. Nonācām nelielajā, baltajā atpūtas mājā pakalna virsotnē, kur mums bija paredzēts nodzīvot nedēļu, un sākām iepazīties ar apkārtni. Darba bija daudz, un jebkurā citā vietā tas, iespējams, būtu šķitis apnicīgi; mūs intervēja, uzspieda zīmogus mūsu neskaitāmajiem dokumentiem, mēs iepirkām lielā daudzumā visu vajadzīgo, gājām pusdienās pie jaukiem cilvēkiem, peldējāmies jūrā un darījām daudz ko citu — visu it kā sapnim līdzīgā transā. Kurp vien pa- griezāmies, visur ieraudzījām kaut ko jaunu. Izkliedus uzceltā pilsētiņa atradās līča piekrastē, kur šalkoja palmas, ziedos margoja hibisku un bugenvilu dzīvžogi, visos pagalmos un dārzos glītās rindās kā sveces slaidos, zaļos turekļos liesmoja kannu lilijas. Burvīgs nostūris, tomēr mēs nepacietībā gaidījām to dienu, kad varēsim doties uz zemes iekšieni. Pēdīgi tā atausa.