Vēl brīdi dzirdēju mačetes šķindoņu, kad viņš, za­rus cirzdams, iezīmēja taku, tad troksnis pamazām kļuva tālāks un klusāks, līdz izgaisa pavisam. Aizkūpināju ci­gareti un sāku tuvāk aplūkot savu valstību. Pēkšņi no tā paša stumbeņa, uz kura es sēdēju, atskanēja cikādes balss.

Izturēdamies ļoti klusu, sāku uzmanīgi vērot koka mizu. Cikādes bija izvērtušās man par tīro mocību: mežā to bija pilnum pilns, tās skandināja savu trisuļaino dziesmu augu dienu un nakti, bet, lai kā nopūlējos, nekad vēl man ne­bija izdevies kādu no tām ieraudzīt. Taču pašreiz viena sisināja nepilna soļa atstatumā, un man ļoti gribējās uz to paskatīties. Rūpīgi jo rūpīgi pārbaudīju koka stumbru un zaļo, ķērpjaino suņu uz tā, sīko tumšsarkano un dzel­teno suņsēnīšu čemus, kas auga mizas spraugās, un miru­šās lianas, kuras joprojām turēja beigto milzeni apskautu tik ciešā tvērienā, ka bija iegriezušās tā mizā. Pa šo mikro- ainavu līkumu līkumiem aizlocījās skudru iestaigāta ta­ciņa, bet pie mazītiņas aliņas ieejas, nekustīgi sarāvies, čurnēja zirneklis. Taču no cikādes ne vēsts. Pēkšņi, maz­liet pagriezis galvu, ieraudzīju sūnā iemirdzamies kaut ko līdzīgu stiklam. Ieskatījies tuvāk, pamanīju cikādi: ķer­menis tai bija apmēram divas collas garš un klāts ar sa- režģītu, skaistu, sudraboti zaļu filigrānrakstu, tā pil­nīgi pieskaņojoties gan zaļajai sūnai, gan koka pelēkajai mizai.