Lielie spārni, kas saules staros iezaigojās kā stikls, bija pirmie pievērsuši manu uzmanību. Liegi nosedzu kukaini ar plaukstu un tad satvēru. Juzdama, ka nokļuvusi gūstā, cikāde sāka strauji plivināt spārnus, kas skrap'- stēja man pret pirkstiem kā papīrs. Tad tā izmisumā izgrūda garu, spalgu kliedzienu. Saudzīgi turēdams kukaini plaukstā, es to sīki izpētīju: sudrabaini zaļais ķermenis ciets kā rieksts, acis lielas, izvelbtas. Spārniņi izskatījās kā no vizlas plāksnītēm salikti un, pret gaismu pacelti, atklāja tīklojumu, kas šķita tikpat sarežģīts un skaists kā vissmalkākā vitrāža. Starp kājiņām īpašā iedobē atradās garais, tievais smeceris. Ar šo trauslo instrumentu cikāde ieurbjas koka mizā, lai tiktu pie sulas. Kukaini pamatīgi izpētījis, noliku to izvērstā plaukstā, kur tas apmēram minūti notupēja, nervozi trīcinādams burvīgos spārniņus, un tikai tad zuzēdams aizlidoja kokos.
Pašlaik prātoju, vai būtu iespējams turēt šos kukaiņus tīkla būrī, barojot tos ar medus ūdeni, un aizvest uz Angliju, kad atgriezās Eliāss. Viņš bija atradis taku un tagad zināja, kur mēs atrodamies.
Izgājām atkal uz takas un turpinājām ceļu uz pļaviņu. Šādas pļavas gadās dažuviet mežā, kur augsnes slānis ir pārāk plāns, lai noturētu lielo koku varenās saknes. Pļaviņas parasti apaugušas ar sīkiem tīteņaugiem, kuru smalkajām saknēm pietiek ar dažas collas biezo augsni, kas klāj meža īsto pamatni — klintaini.