Asā zāle aug dāsni, izplešoties pa visu laukumu; spraugās, kur lietus saskalojis vairāk zemes, iesakņojušies un aug mazi, kroplīgi kociņi. Taču mežs ielenc nelielās pļaviņas no visām pusēm; tik­līdz zemes slānis kļūst mazliet biezāks, tur iekaisās lielo koku sēklas, un mežs lēnām pārmāc zālāju.

Koki pamazām kļuva retāki, gaisma spilgtāka, un mēs nonācām biezā, zemā pamežā, kas iežogoja klajo vietu. Izlauzāmies cauri šim ērkšķu un puķu aizkaram un līdz ceļiem iebridām zālē, kur mums pavērās plaša, nolaidena pļava, zeltainzaļi saulē margojot, klusa un vientuļa, meža majestātiskās sienas ieskauta.

Atlaidāmies siltajā, sausajā zālē un aizsmēķējām. Gu­lējām, tīksmi izbaudīdami saules siltumu, un sākām ieklausīties klajuma iemītnieku dzīvē ap mums: lielie, sārt- spārnainie siseņi skaļi sisināja; pa augsto zāli līkumoja sīks strautiņš, tā krastā spalgi kurkstēja koku varde; klusā, piesmakušā balsī dūdoja krūmājā virs mūsu galvām aptupies balodis. Bet tad no klajuma pretējās malas at­skanēja un kokos atbalsojās skaļi, bezrūpīgi kliedzieni: «Karūū … karūū … kūūū … kū …»

Kliedzieni nemitējās, un atbalss skaļi aizlīgoja pa vi­zošo zāli. Pavērsu tālskati pret klajuma otras malas ko­kiem un ar skatienu rūpīgi pārmeklēju lapotnes.