Un tad es tos ieraudzīju — trīs lielus, mirdzoši zaļus putnus ar garām, smagām astēm un cekulainām galvām. Tie pacēlās gaisā taisni kā bultas, pārlidoja pāri klajumam, nosēdās zaros pretējā pusē un nosēzdamies atkal gari, izaicinoši iekliedzās. Klaigādami kā ekstāzē, putni lēkāja no zara uz zaru kā lielas vāveres vai skrēja pa zariem kā sacīkšu zirgi — tik veikli un viegli, it kā zari nebūtu zari, bet gan plats ceļš. Tie bija milzu banānputni, iespējams, visskaistākie Āfrikas mežu putni. Bieži biju dzirdējis to skaļos kliedzienus džungļos, bet pašus putnus redzēju pirmo reizi. Mani pārsteidza spēks un akrobātiskā veiklība, ar kādu tie lēkāja un skraidīja pa zariem, šad tad apstādamies, lai norautu vai norītu kādu augli un iekliegtos tā, ka noskan viss mežs. Kad putni saulē pārlidoja no koka uz koku, izlaiduši asti kā milzu žagatas, tie mirguļoja spožā zeltā un zaļumā, tā ka man aiz šā skaistuma vai elpa aizrāvās.
— Eliās, tu redzi tos putnus?
Jā, ser.
Es tev došu desmit šiliņu, ja tu man vienu tādu noķersi dzīvu.
No tiesas, ser?
No tiesas. Nu, pamēģināsi, ko?
Jā, ser … desmit šiliņi… ē . .. āā! — kalkulēja Eliāss, atkal atguldamies zālē un tlksmīgi ievilkdams no cigaretes pēdējo dūmu.
Es sēdēju un vēroju staltos, mirdzošos putnus lēkājam, skraidām un jautri sasaucamies koku labirintā, līdz tie pazuda un pār zālāju atkal nolaidās klusums.