Beidzot ķērāmies pie darba. Izsaiņojām garos, smalkos tiklus un nostiepām puslokā, apberot tiklu apakšējo malu ar zemi. Tikls nebija stingri novilkts, tā ka ikviens dzīvnieks, kas tajā ieskrietu, neglābjami sapītos krokās. Pēc tam apmēram divu pēdu platumā izcirtām sīkos krūmiņus otrā pusaplī līdz tīkla galiem, sagriezām zāli un sakrāvām to klajajā joslā, piesedzot vēl ar lapu trūdiem. Nu bijām ieguvuši apli, ko vienā pusē norobežoja tīkls, bet otrā — sausās zāles valnītis. Aplējām zāli ar petroleju un aizdedzinājām. Miklie trūdi neļāva izkaltušajai kūlai strauji aizdegties, tā tikai lēni gruzdēja, bet uz tīkla pusi nesteidzīgi vēlās kodīgu dūmu aizkars. Mēs pacietīgi gaidījām, taču nekas nenotika. Vienīgi lielu siseņu bars satrauktiem lēcieniem metās bēgt no dūmiem. Apdzēsām uguni, aiznesām tīklus jaunā vietā un atkārtojām mēģinājumu, bet tikpat nesekmīgi. Dūmi koda acīs, uguns un saule mūs nežēlīgi cepināja. Sešas reizes pārcēlām tīklus, kūrām uguni un tomēr nesaņēmām par grūto darbu nekāda atalgojuma.
Es jau sāku šaubīties, vai Eliāsam bijusi taisnība, solot šai vietā bagātu medījumu, bet tad septītajā reizē mums beidzot laimējās. Tikko bijām pielaiduši zālei uguni, kad ieraudzīju, ka tīkls vienā vietā sakustas un sāk šūpoties.