Metos cauri dūmu segai turp un ieraudzīju tīkla kro­kās ķepurojamies lielu, pelēku dzīvnieku ar garu, zvīņainu asti. Veikli satvēru gūstekni aiz tās un pacēlu gaisā: tā bija lielā maisužurka kaķēna augumā, pelēkajā kažokā mudžēt mudžēja lielajiem prusakiem līdzīgi pa­razīti — šo žurku pastāvīgie pavadoņi.

Eliās, es noķēru interesantu zvēru! — iesaucos. Bet Eliāss bija pārāk nodarbināts citā tīkla sektorā, lai klau­sītos manī; ar grūtībām man palaimējās iedabūt žurku

biezā brezenta kulē tā, ka viņa nepaguva man iekost. Devos cauri dūmu mākonim uz tikla otru galu, kur atradu Eliāsu lēkājam uz visām četrām un nikni purpinām:

Ek, tu, riebekli… ek, nejaukais zvērs …

Kas tev tur ir, Eliās?

Krūmu žurkas, ser, — viņš satraukts atsaucās, — briesmīgi kožas… uzmanīgi, ser… viņas jūs sa­kost …

Pa zāli, glābjoties no dūmiem, skraidīja vesels bars ruddeguna žurku, līkumodamas un lēkādamas, tomēr ap­brīnojami veikli izvairīdamās no tīkla. Žurkas bija treknas un glumas, ar olīvzaļu ķermeni, tikai purns un dibengals košā rūsas sarkanumā. Žurkas šaudijās mums starp kā­jām, ielēca garajā zālē, tūliņ atkal izlēca ārā, zibenīgi kustinot mazās, sārtās ķepiņas; baltās, garās ūsas visu laiku nervozi raustījās.