Ne no kā viņām nebija bail, un viņas koda kā pats nelabais. Kamēr Eliāss nometās ceļos, lai vienu noķertu, otra aši uzskrēja viņam gar lielu līdz gurnam, palīda zem sarongas un iekoda cirksnī. Nolē­kusi zemē, žurka acumirklī pazuda zālē.

Aiiii! — Eliāss sāpēs ierēcās. — Viņa man iekoda … aiii … āāā! Briesmīgs zvērs …

Pa to laiku viena bija iekodusies man īkšķī, un es biju pārāk aizņemts, lai pievērstu nepieciešamo uzmanību Eliāsa brūcēm. Beigu beigās sagūstījām desmit žurku un, izlīduši no krūmiem, izskatījāmies tā, it kā nule būtu uz dzīvību un nāvi cīnījušies ar leopardu. Man bija pieci sāpīgi kodieni rokās, uņ, krizdams lielā ērkšķu krūmā, biju krietni saskrāpējis seju. Eliāsam gar lieliem asinis plūda straumītēm, viņam bija divās vietās sakostas rokas un ceļgals. Jābrīnās, cik stipri tropos asiņo brūces: no niecīga ieskrāpējuma asinis plūst tā, it kā jums būtu_pār­

plēsta artērija. No kodumos un ieplēsumos iekļuvušajiem sviedriem brūces neganti sūrstēja. Mati mums bija pie- ķepuši ar pelniem un dubļiem. Man šķita, ka žurkas par savu brīvību prasījušas ļoti augstu cenu.

Nolēmām tomēr pirms došanās mājup izsvēpināt vēl vienu zāles laukumu. Nepatīkamo tīkla nostiepšanas un uguns pielaišanas darbu mēs šoreiz paveicām itin jautrā prātā, jo ieguvums, kā tas vienmēr mēdz būt ar trofejām, mūs iedvesmoja.