Nekas tā nenomāc kā vairāk reižu no vietas atkārtojams darbs, ja tas nedod nekādus rezultātus. Pielaiduši uguni, atkāpāmies un vērojām, kā dūmi ne­steidzīgi vijas pa zeltaino zāli.

Pašas pirmās, laikam nodomājušas, ka zālē izcēlies ugunsgrēks, no dūmu aizsega izskrēja divas skaistas, rai­bas ķirzakas un metās uz tiklu. Vienu es noķēru tauriņu tiklā, otra skrēja uz Eliāsa pusi, kurš laiski pavēzēja tai ar koku un tad, nekā nedarīdams, noskatījās, kā veiklais rāpulis pazūd krūmos.

Eliās, tu ļāvi viņai aizbēgt? …

Iemuka krūmos, ser, — Eliāss drūmi atteica.

Kāpēc neķēri, vai tev roku nav? — es apskaities no­prasīju, piebāzdams savu ķirzaku viņam pie paša de­guna. Viņš izbijies atlēca atpakaļ.

Masa, tas slikts zvērs … ja viņš jums iekost, jūs pagalam.

Blēņas, — es atteicu un iebāzu mazo pirkstiņu ķir­zakai pavērtajos žokļos, ļaudams, lai tā man iekož. Jutu tikai vieglu kniebienu.

Nu, redzi? Tas nav ļauns dzīvnieks. Nemaz nevar stipri iekost, tam nav spēka.

Viņam ir inde, masa, — Eliāss sacīja, pārsteigts nolūkodamies, kā ķirzaka košļā manu pirkstu. — Tiešām nav slikts zvērs, ser.

Vai tev vēl liekas, ka būšu pagalam, ja viņa man iekodīs?

Nē, ser, — Eliāss atteica ar tādu loģikas trūkumu, kuram nebija iespējams strīdēties pretī, — jūs esat bal­tais cilvēks. Melnais cilvēks gan tūliņ nomirst, ja šitais zvērs iekost.