Iebāzu savu ķirzaku audekla kulē, un mēs no jauna pievērsāmies tīklam, kur spirinājās trīs jaukas žurkas un melns neganta izskata cirslītis. Žurkas bija palsā smilšu krāsā ar gareniskām svītrām, ko veidoja intensīvas
krēmkrāsas plankumi. Kad pacēlām tās aiz astes, tās nepretodamās palika mierīgi karājamies, un mēs sabāzām tās maisā, neiemantojuši neviena kodiena. Vēlāk konstatēju, ka šīs žurkas, kaut arī ārkārtīgi bailīgas, tomēr piejaucē- jamas daudz vieglāk par visām citām meža žurkām; jau pēc divām gūstā pavadītām dienām tās rāpās cilvēkam uz plaukstas saņemt barību.
Toties cirslītim raksturs bija tikpat melns kā kažoks. Lai arī zvēriņš nebija garāks par trim collām, tas mežonīgi plosījās pa tīklu un, kad mēģinājām to satvert, sirdīgi uzbruka mums atžņiebtiem zobiem un niknumā sarauktu garo degunu. Tiklīdz mums izdevās atmudžināt tīklu, eir- slītis izslējās pakaļkājās, savilka sīkās priekšķepiņas dūrēs un izaicinoši iespiedzās, brīdinādams, lai neķeramies tam klāt. Ar lielām pūlēm iedzinām sīkaliņu kastē, kur tas tupēja līdz viduklim sausajā zālē, ko es tur biju salicis, un dusmīgi savā nodabā kaut ko purpināja.