Kravas mašīna bija sarunāta pusastoņos pie atpūtas mājas; cerējām aši iekraut mantas un ap pusdeviņiem jau būt gabalā. Taču drīz sapratām, ka esam Āfrikā zaļi iesācēji. Desmitos riņķojām pa verandu apkārt savas bagāžas kalnam, bezspēcīgi šķendēdamies, lādēdamies un blenzdami uz ceļu, vai beidzot neieraudzīsim mašīnu. Pulksten vienpadsmitos pie apvāršņa parādījās putekļu mākonis, kura vidū kā virpuļa nesta vabole kūņojās mašīna. Tā kaukdama nobremzēja, un no kabīnes izkāpa šoferis. Pamanīju, ka kravas kastē sasēduši un jautri tērgā dīvaini pasažieri, savi divpadsmit skaitā, savākuši līdzi kazas, vistas, kulītes ar jamsu, kalabašus ar palmu vīnu un citus ceļojumam nepieciešamus atribūtus, ko ērti bija izlikuši izklaidus sev visapkārt. Lēkšiem metos lejā izskaidroties ar šoferi un tūliņ arī sapratu, ka nav nozīmes viņu izprašņāt, kādēļ Kamerūnā kravas mašīnas mēdz noseboties: šoferis man izklāstīja vismaz sešus pretrunīgus iemeslus, kas spēja pārliecināt vienīgi viņu pašu. Domādams, ka prātīgāk būs mainīt tematu, pievērsos ļaužu bariņam mašīnas kravas kastē. Uzzināju, ka tur sēž šofera sieva un šofera sievas māsīca, un mehāniķa tēvs, un vēl mehāniķa sievasmāte, un tā joprojām. Pēc pailgas izskaidrošanās, kurai skaļumā un nesaprotami izkliegtās skaņās netiek līdzi neviena tauta zemes virsū, pasažierus beidzot izsēdināja ar visiem saimniecības piederumiem un mājdzīvniekiem.