Šoferim nu vajadzēja mašīnu apgriezt, lai tajā varētu iekraut mantas, un mana ticība viņa aroda prasmei bīstami sadila, kad viņš atpakaļgaitā divi lāgi ietriecās hibisku dzīvžogā un vienreiz atpūtas mājas sienā. Mūsu bagāžu iekrāva tādā steigā un tik nevērīgi, ka es iztrūcies prātoju, cik gabalu mūsu ekipējumā vēl būs ve­seli, kad nokļūsim Mamfē. Taču velti es baiļojos. Vēlāk noskaidrojās, ka cietuši tikai visnepieciešamākie un vis­grūtāk aizstājamie priekšmeti.

Manā dialogā ar šoferi un rūpīgajās pasažieru ģene­aloģijas studijās Džons nepiedalījās. Tagad, kad tracis sāka aprimt, viņš apgāja mašīnai apkārt un tās priekš­galā atklāja kaut ko tādu, kas viņu lieliski uzjautrināja. Virs aizsargstikla lieliem, nevienādiem burtiem bija uz­rakstīts: «DIEVA BULTA… VIKTORIJA KUMBĀ». Vi­ņam šķita varen jocīgi, ka mašīnai ar tik impozantu no­saukumu iznācis divarpus stundas nokavēties. Tikai vēlāk mēs atklājām, kāds apsmiekls mašīnai īstenībā ir šis no­saukums. Divpadsmitos devāmies ceļā, aizdrāzām pa Vik­torijas ielām, saceldami putekļu un izbiedētu vistu mā­koni; «Dieva bultas» motors rēca, ko spēja, vīrišķīgi cenz­damies attaisnot lepno nosaukumu.