Gandrīz tūliņ aiz Viktorijas ceļš sāka kāpt neskaitāmos nolaidenos pauguros, pa kuriem stiepās šķietami bezgalīgas palmu plantācijas. Bijām nobraukuši pārdesmit jūdžu un patlaban sākām iejusties. Aizkūpinājām cigaretes un spriedelējām, cik ilgi būs jābrauc, līdz sasniegsim īstu mežu, kad motors pirmoreiz skaļi iespraustajās, tad nomierinājās, drīz nosprauslojās vēlreiz un pēdīgi lēnām, it kā atvainodamies, apklusa. Mašīna lēnprātīgi apstājas.
— Pirmā pietura nometnei, — noteica Džons, pārlaizdams acis bezgalīgajās rindās sastādītajām palmām, kuru lapu vēdekļi vieglajā vējiņā klusi šalkoja.
Visi sapulcējās ap motoru, runāja cits pār citu un, pirkstus apsvilinādami, centās cits citam ieskaidrot, kur meklējama vaina. Apmēram pusstundu vēlāk izjauktā motora sastāvdaļas mētājās uz lielceļa un četri vīri, skaļi strīdēdamies, gulēja zem mašīnas. Man uzmācās drausma nojauta, ka šī neinteresantā palmu birzs patiesi var kļūt par mūsu pirmo nometni, tādēļ ieminējos Džonam, vai tikai mums nevajadzētu iet pa ceļu uz priekšu un pārējie varētu mums sekot mašīnā, kad būs salabojuši motoru. Viņš palūkojās uz motora daļām ceļa vidū, uz melnajiem kāju lieliem, kas rēgojās zem pārsega, un nopūtās:
Šķiet, ka vajadzēs vien iet. Centīsimies nezaudēt optimismu un cerēsim, ka viņi mūs panāks, pirms būsim sasnieguši Mamfi.