Apģērbies, viņš teica:

—   Pasauc d'Artaņjanu.

Kambarsulainis izgāja, tikai šoreiz pa vidusdurvīm, tikpat klusi kā iepriekš, slīdēdams līdzīgi ēnai.

Palicis vienatnē, kardināls ar labpatiku apskatīja sevi spogulī. Viņš bija vēl jauns, — viņam nupat kā palika četrdesmit seši gadi, — labi noaudzis, mazliet zem vidēja auguma; viņam bija lieliska, svaiga sejaskrāsa, degošas acis, paliels, bet skaists deguns, plata lepna piere, pagaiši, mazliet viļņaini mati; bārda mazliet tumšāka par matiem, vienmēr rūpīgi kopta un ieveidota, kas labi piestāvēja viņa sejai.

Kardināls uzlika sev ap vidukli apsēju ar zobenu, pašapmierināti aplūkoja savas skaistās, rūpīgi koptās rokas un, aizmetis prom rupjos, pie formas nepiederošos zamšādas cimdus, uzvilka parastos zīda.

Šajā mirklī atvērās durvis.

—    Leitnants d'Artanjans, — ziņoja kambarsulainis.

Ienāca virsnieks.

Tas biju vīrietis trīsdesmit deviņus vai četrdesmi gadus vecs, neliela auguma, bet stalts, slaids, dzīvām, gudrām acīm, melnu bārdu un iesirmiem matiem, kas bieži mēdz būt cilvēkiem, kuri savu mūžu ir pavadījuši vai nu pārlieku jautri, vai arī pārlieku skumji, — it īpaši tas redzams, ja viņu mati ir tumši.

D'Artanjans, ienākdams, protams, uzreiz pazina kardināla Rišeljē kabinetu, kurā viņam jau reiz gadījās būt. Redzot, ka .šeit nav nevienas augsti stāvošas personas, bet tikai viņa rotas musketieris, viņš cieši ielūkojās šajā cilvēkā un, neskatoties uz musketiera formu, uzreiz pazina kardinālu.