D'Artanjans apstājās goddevīgā, taču arī pašcieņas pilnā stājā, kā pienākas sabiedrības cilvēkam, kuram ir bieža saskarsme ar augstmaņiem.

Kardināls pievērsa viņam skatienu, drīzāk asu un dzeļošu, nekā vērīgu. Palūkojies uz viņu dažas sekundes, kardināls jautāja:

—   Jūs esat d'Artanjana kungs?

—   Tieši tā, jūsu eminence, - atbildēja virsnieks.

Kardināls vēlreiz ieskatījās viņa gudrajā sejā. Viņa enerģiju un dzīvīgumu apslēpa gadu nasta un apziņa, kas bija izstrādājusies pa šiem gadiem. D'Artanjans izturēja šo skatienu: uz viņu kādreiz skatījās acis, kas bija daudz asākas par tām, kuras šobrīd pakļāva viņu pārbaudījumam.

—            Jūs brauksiet kopā ar mani, — teica kardināls, — vai, pareizāk sakot, es braukšu ar jums.

—   Esmu jūsu rīcībā, jūsu eminence, — atbildēja d'Artanjans.

—            Es gribētu personīgi pārbaudīt pils posteņus? Kā jūs domājat, vai tas ir ļoti bīstami?

—            Bīstami, jūsu eminence? — pabrīnījās d'Artanjans. — Kādēļ gan bīstami?

—    Runā, ka tauta ir sacēlusies?

—             Karalisko musketieru mundieris bauda visas tautas cieņu, jūsu eminence, bet vajadzības gadījumā es varu ar trim biedriem izgaiņāt vismaz simts šo diedelnieku.