Pēc desmit minūtēm mazais pulciņš izjāja uz Labo Zēnu ielu, atstājot aiz sevis teātri, kuru kardināls Rišeljē bija uzcēlis savas traģēdijas „Mirama" pirmizrādei; tagad šeit, pēc kardināla Mazarīni pavēles, kurš mūziku vērtēja daudz augstāk nekā literatūru, tika rīkotas Francijas pirmās operi/rādes.

Pilsētā viss liecināja par '.autas nemieriem. Lieli ļaužu pūļi klīda pa ielām un, pretēji d'Artanjana apgalvojumam, ļaudis apstājās un skatījās

uz viņiem neuzticīgi, draudoši un nosodoši. Pēc visa varēja redzēt, ka pilsētnieku parastais miermīlīgums un labsirdība ir nomainījies pret izteikti kareivīgu noskaņojumu. Laiku pa laikam no tirgus laukuma puses bija dzirdama skaļu balsu kņada. Scn-Denī ielā šāva ar šautenēm, un ik pēc brīža bez kāda iemesla gan šeit, gan tur ieskanējās baznīcu zvani.

D'Artanjans jāja ar tāda cilvēka bezrūpību, kuram, visi šie sīkumi it neko nenozīmēja. Ja pūlis kādreiz mēģināja aizšķērsot ceļu, viņš vadīja zirgu tieši tam virsū, pat neuzsaucot „sargies!", un, it kā saprotot, ar kādu cilvēku viņiem ir darīšana, pūlis pašķīrās un deva jātniekam ceļu.