Kardināls apskauda šo pašpārliecināti mierīgo cilvēku, un kaut ari tas, pēc viņa domām, bija pieredzes un ieraduma rezultāts, viņš izjuta cieņu pret šo viisnieku, kura zināmā pakļautībā tagad pats atradās.

Kad viņi tuvojās postenim pie Seržantu cietokšņa vaļņa, sargkareivis viņiem uzsauca:

—   Kas jāj?

D'Artanjans atsaucās, un, pajautājis paroli kardinālam, piejāja tuvāk. Parole bija:

„Ludviķis un Rokruā".

Pēc savstarpējās vārdu apmaiņas, d'Artanjans apjautājās, vai posteni nekomandē leitnants Komenžs.

Sargkareivis norādīja uz virsnieku, kurš sarunājās ar kādu jātnieku, kas ar rokām glāstīja zirga kaklu. Jā, tas bija viņš, kuru d'Artanjans meklēja.

—    Komcnža kungs ir šeit, — teica d'Artanjans, atgriezdamies pie kardināla.

Kardināls piejāja tuvāk postenim, kurpretī d'Artanjans nolēma turēties pieklājīgā attālumā; pēc tā, ka virsnieki noņēma savas cepures, viņš saprata, ka viņi ir pazinuši kardinālu.

—    Bravo, Hito, — kardināls uzrunāja virsnieku, kurš sēdēja zirgā, — es redzu, ka, neskatoties uz. saviem sešdesmit četriem gadiem, jūs aizvien vēl esat modrs un uzticams gvards. Ko jūs teicāt šim jaunajam cilvēkam?

—    Jūsu eminence, — atbildēja Hito, — es viņam teicu, ka šobrīd mēs pārdzīvojam savādus laikus, un šī diena man atgādina Līgas dienas, par kurām es savā jaunībā tik daudz esmu dzirdējis. Ziniet, šodien Sen-Denī un Sen-Martena ielās runāja ne vairāk un ne mazāk kā tikai par barikādēm!