—   Un ko tad Komenžs jums atbildēja, mans dārgais Hito?

—    Jūsu eminence, - iesaucās Komenžs, — es atbildēju, ka priekš Līgas viņiem vēl šā-tā pietrūkst, kas nebūt n^v mazumiņš, un, kā man šķiet, vispirms viņiem pietrūkst hercogs Gizs; un bez tam, šādas lielas jau nemēdz atkārtoties.

—   Tā ir taisnība, taču šoreiz viņi, kā paši izsakās, gatavojot Frondu, - piebilda Hito.

—   Kas tā par Frondu? — apvaicājās Mazarīni.

—   Tā viņi sauca savu partiju, jūsu emenence.

—    Bet no kurienes radies tāds nosaukums?

—     Pirms dažām dienām šķiet, padomnieks Bašomons uzstājies parlamentā ar runu, nosaucot visus šos nemierniekus par skola zeņķiem, kuri tikai sēžot grāvjos ar frondu un mētājas ar akmeņiem; bet tiklīdz pamanot policistus, metas bēgt> bet, kad policistu vairs nav, viņi atkal sēžot grāvjos un sākot visu no sākuma. Viņi pieķērās šim vārdam un sāka sevi saukt par frondistiem. Līdzīgi kā Briseles skrandaiņi sauc sevi par geziem. Šajās divās dienās viss kļuva „fronderisks": bulciņas, cimdi, cepures, vēdekļi; bet, paklausieties paši.

Patiešām, šajā momentā atvērās kāds logs, kurā parādījās vīrietis un sāka dziedāt: