Tā kā vēja šaltis, Vēja svilpiens drošs — Tās ir Frondas balsis: „Mazarīni — nost!"

—   Nekauņa, — norūca Hito.

—   Jūsu eminence, - ieteicās Komenžs, kurš saņemtā ievainojuma dēļ bija sliktā garastāvoklī un visur meklēja kādu iemeslu atriebībai, — atļaujiet nosūtīt lodi šim nelietim, lai iemācītu viņam turpmāk nedziedāt vairs tik falši?

Un viņš jau pastiepa roku pēc šaujamieroča portupejas, kas atradās" uz tēvoča segliem.

—    Nē, nē! — iesaucās Mazarīni. — Diavolo,* mans draugs, tā jūs sabojāsiet visu padarīšanu, kas pašreiz kārtojas lieliski. Es pazīstu francūžus, no pirmā līdz pēdējam: ja dzied, tātad — maksās. Līgas laikā, ko nupat pieminēja Hito, dziedāja tikai mesas,, un tas bija ļoti slikti. Jājam, Hito, jājam! Paskatīsimies, vai dežūrpunkts pie Trīssimts Aklajiem ir tikpat drošs un labi iekārtots kā šeit pie Seržantiem.

Un, pamājis Komenžam ar roku, viņš tuvojās d'Artanjanam, kurš atkal ieņēma savu vietu nelielā grupējuma priekšgalā.

Tūlīt aiz viņa jāja kardināls un Hito, bet mazliet iepakaļ visi pārējie.

Velns (itāl.).

—       Tas tiesa, — norūca Komenžs, noskatoties pakaļ kardinālam. — Tikai maksāt un maksāt, nekā cita viņiem nevajag.

Tagad viņi jāja pa Sent-Onorē ielu, pa ceļam nepārtraukti izklīdinot nelielus ļaužu pūļu pulciņus. Ļaudis uz ielām runāja tikai par jaunajiem nodokļiem, visu vainu uzveldami kardinālam Mazarīni; žēloja jauniņo karali, kurš pats to neapzinoties, izputina savu lautu; runāja par to, ka būs jāgriežas pie Orleānas hercoga un prinča Kondē; sajūsmināti skandēja Blanmenila un Brusela teiktos vārdus.