D'Artanjans bezrūpīgi jāja cauri ļaužu pūļiem, it kā viņš pats un viņa zirgs būtu no dzelzs.
Mazarīni un Hito klusi sarunājās.
Musketieri, beidzot pazinuši kardinālu, cieta klusu.
Kad pa Svētā Foma ielu viņi visi piejāja pie Trīssimts Aklo posleņa, Hito izsauca jaunāko virsnieku. Tas nāca ar ziņojumu.
— Nu kā klājas? — pajautāja Hito.
— Kapteini, — atbildēja virsnieks, — pie mums viss ir kārtībā; tikai šajā pilī kaut kas nav labi, vismaz man tā šķiet.
Un viņš norādīja ar roku pret lielisko pili, kas atradās tajā vietā, kur vēlāk uzcēla Vodeviļas teātri.
— Šajā namā? — pārjautāja Hito. — Tas taču ir Rambuljē kunga savrupnams.
— Nezinu, vai Rambuljē, vai kāda cita, bet es pats savām acīm redzēju, kā tur iegāja daudz aizdomīgu tipu.
— Tad, lūk, kas jūs uztrauc! - iesmējās Hito. — Tie visi taču ir tikai dzejnieki!
— Hei, Hito! — sarunā iejaucās Mazarīni, — nerunā par šiem kungiem tik nievājoši. Es pats jaunībā biju dzejnieks un sacerēju vārsmas Benserada manierē.
— Jūs, jūsu eminence?
— Jā, es. Gribat nodeklamēšu.