Bet, ja jūs to gadījumā zināt, tad ziniet arī, ka es neesmu vienkāršs ieliktenis! Grāfam Esseksam kādreiz piederēja vienreizējs gredzens ar dimantiem, kuru viņam uzdāvāja karaliskā mīļākā. Man pieder vienkāršs zīmoggredzens ar datumu, un šis vienkāršais gredzens ir svētīts Pale-Rojāla baznīcā.

Viņiem nesalauzt mani, lai kā viņi to gribētu. Un, kad viņi kliedz „Nost Mazarīni!" viņi nemana, ka es piespiežu viņus kliegt arī „Lai dzīvo hercogs Befors!", „Lai dzīvo princis Kondē!" vai arī „Lai dzīvo parlaments!" Un, lūk, — hercogs Befors ir Vensenē, un arī princis, ja ne šodien-rīt nokļūs turpat, bet parlaments… (Te kardināla smīns pārvērtās naidīgā grimasē, kāda viņa laipnajā sejā vēl nebija manīta.) Parlaments… mēs vēl paskatīsimies ko ar to parlamentu varētu darīt; mūsu pusē stāv Orleāna un Montaržī. O, es nesteigšos; bet visi tie, kas sāk ar saukļiem „Nost Mazarīni!", galu galā kliegs „nost" arī viņiem visiem pēc kārtas.

Kardinālam Rišeljē, kuru viņi neieredzēja, kamēr viņš bija dzīvs, bet par kuru nepārtraukti runā tagad, kopš ir miris, kādreiz bija klājies daudz grūtāk nekā man — viņu vairākkārt bija mēģinājuši padzīt, un viņš ļoti baidījās, ka reiz to padzīs pavisam.