—   Tas mani nepārliecinās. Es jau tik un tā nesaprotu itāļu valodu.

—        Toties tu ļoti labi saproti, kad ar tevi runā franciski, vai ne tā, mans lieliskais un drosmīgais Hito, — turpināja Mazarīni, draudzīgi uzlikdams roku tam uz pleca, — un, lai kādu pavēli arī es tev dotu šajā valodā, tu taču to izpildīsi.

—       Bez šaubām, jūsu eminence, kā vienmēr, ja vien, protams, pavēle nāks no karalienes vai ar karalienes ziņu.

—       Jā, jā! — teica Mazarīni, iekozdams lūpā. — Es zinu, tu viņai esi uzticīgs līdz galam.

—  Jau divdesmit gadus esmu viņas augstības gvardes kapteinis.

—            Dodamies ce|ā, d'Artanjan, — uzsauca kardināls, — šeit viss ir kārtībā.

D'Artanjans, neteicis ne vārda, ieņēma savu vietu kolonnas priekšgalā.

Pa Rišeljē un Vildo ielām viņi jāja uz trešo sargposteni, kas atradās Svētā Roka pakalnā. Šis postenis, izvietots gandrīz vai pie paša cietokšņa sienas, bija vistālākais un tam piegulošā pilsētas nomale bija maz apdzīvota.

—   Kas komandē šajā postenī? — apvaicājās kardināls.

—   Vilkjē, - atbildēja Hito.

—            Velns! — izlamājās Mazarīni. — Parunājiet paši ar viņu. Jūs jau zināt, ka mēs ar viņu ncsatiekam. Kopš tās reizes, kad jums tika uzdots aizturēt hercogu Beforu, viņš tur uz mani ļaunu prātu, jo uzskata, ka viņu apgāja kā karaliskā gvardes kapteini, neuzticot šo arestu viņam.