— Zinu, un simtām reižu esmu viņam to skaidrojis, ka karalis, kuram toreiz bija tikai četri gadi, nekādi nevarēja dot viņam šādu pavēli.
— Jā, bet es gan varēju dot šo pavēli, Hito; taču mana izvēle krita uz jums.
Neko neatbildējis, Hito uzmundrinot zirgu, tuvojās postenim, kur apmainījies ar sargkareivi parolēm, izsauca Vilkjē.
Viņš iznāca.
— A, tas esat jūs, Hito! - tas norūca pa savam paradumam. — Kāda velna pēc jūs atdzināties šurp?
— Atbraucu apskatīties, kas pie jums varētu būt jauns.
— Bet ko jūs gribētu? Visur kliedz: „Lai dzīvo karalis!" un „Nost Mazarīni!" Bet tas jau nav vairs nekas jauns, pēdējā laikā to dzird visur.
— Un paši viņiem ari piebalsojat? — smiedamies jautāja Hito.
— Atklāti sakot, reizēm gribētos arī. Pēc manām domām viņiem ir taisnība, Hito; un es labprāt atdotu visu man pienākošos piecu gadu neizmaksāto algu, lai tikai karalis būtu šobrīd vismaz par pieciem gadiem vecāks!
— Lūk, kā! Un kas tad būtu, ja karalis kļūtu par pieciem gadiem vecāks?
— Būtu, lūk, kas: karalis, ja tas būtu pilngadīgs, viņš varētu sākt izdot pavēles pats, un mums pildīt Anrī Ceturtā mazdēla pavēles ir daudz, patīkamāk, nekā pildīt šobrīd izdotās Pjetro Mazarīni dēla pavēles. Par karali, velns lai parauj, es mirlu labprāt; bet nolikt galvu par Mazarīni, kā (as gandrīz notika šorīt ar jūsu brāļadēlu!.. Nu, nē! Nekāda paradīze mani lad vairs nevarēs iepriecināt, lai cik augstu posteni man tur arī piedāvātu.