—            Labi, labi, kapteini Vilkjē, — iesaucās Mazarīni, — varat būt mierīgs, es darīšu karalim zināmu jūsu uzticību.

Un, vēršoties pie saviem pavadoņiem, piebilda:

—   Jājam, kungi; te viss ir kārtībā.

—    Tas tik ir joks! — iesaucās Vilkjē. — Pats Mazarini ir šeit? Jo labāk: man jau sen gribējās pateikt viņam acīs, ko es par to visu domāju. Jūs man sagādājāt šo lielisku izdevību, Hito, kaut arī jums diezin vai bija labi nolūki, es jums tomēr pateicos.

Viņš apgriezās uz papēžiem un, svilpodams fronderisku dziesmiņu, devās atpakaļ uz savu posteni.

Visu atpakaļceļu Mazarīni domīgi klusēja: viss dzirdētais no Komenža, Hito un Vilkjē pārliecināja viņu tikai par to, ka grūtā brīdī viņu neaizstāvēs neviens, izņemot vienīgi karalieni; bet karaliene tik bieži pameta un aizmirsa savus draugus, ka viņas atbalsts, neskatoties uz visiem spertajiem piesardzības soļiem, ministram reizēm likās stipri vien apšaubāms.

Turpinot savu nakts braucienu, kurš ilga apmēram stundu, kā arī sarunājoties ar Komenžu, Hito un Vilkjē, kardināls visu laiku vēroja kādu cilvēku. Viņu pārsteidza šis musketieris, kurš prata saglabāt mieru gan pūļa, gan draudu priekšā, nepakustinot pat uzacis, joku vai izmieklu dēļ, kuri bija domāti kardinālam. Tas viss likās kardinālam ļoti neparasti. Šis cilvēks bija ļoti norūdīts, izgājis bargu dzīves skolu, ļoti piemērots visam notiekošajam, bet vēl jo vairāk visam tam, kas var notikt nākotnē.