Bez tam, d'Artanjana vārds viņam nebija svešs. Kaut arī viņš, Mazarīni, ieradās Francijā tikai 1634. vai 1635.gadā, tas ir, septiņus vai astoņus gadus pēc notikumiem, kas aprakstīti mūsu iepriekšējā grāmatā, viņš tomēr bija kaut kur dzirdējis, ka tā sauc cilvēku, kas reiz bija parādījis (viņš gan neatcerējās, kādos apstākļos) drosmes, izveicības un uzticības paraugu.

Šī doma pēkšņi pārņēma kardinālu savā varā tik pilnīgi, ka viņš nolēma nekavējoties visu šo lietu noskaidrot, bet nevarēja taču pēc šīm ziņām par d'Artanjanu griezties pie paša d'Artanjana! Pēc dažiem musketieru leitnanta vārdiem kardināls atzina viņā gaskonieti, bet gaskonieši un itālieši ir stipri līdzīgi un pārāk labi saprot viens otru, lai neuzticētos tam, ko katrs no viņiem stāsta pats par sevi. Tāpēc, kad viņi piejāja pie mūra sienas, kas apjoza Palc-Rojāla pils dārzu, kardināls pieklaudzināja pie vārtiņiem (apmēram tajā vietā, kur tagad atrodas kafejnīca „Fua"), pateicās d'Artanjanam, un, palūdzis to uzgaidīt, ar žestu paaicināja Hito sev līdzi. Abi viņi nokāpa no zirgiem, pamezdami pavadu kalpam, kurš viņiem atvēra vārtiņus, un iegāja dārzā.

—    Dārgais Hito, — teica kardināls, ņemot zem rokas veco gvardes kapteini, — jūs man nesen atgādinājāt, ka jau vairāk par divdesmit gadiem kalpojat karalienes dienestā.