— Man gribētos zināt, vai viņš darbos ir sevi parādījis…
— Kā drosmīgs kareivis? Uz to es varu atbildēt uzreiz. Man zināms, ka Larošelas, Suza un Perpiņjonas aplenkuma laikā viņš paveica daudz vairāk, nekā bija viņa pienākumos.
— Bet jūs, mīļais Hito, zināt, ka mums, nabaga ministriem, dažreiz vajadzīgi arī cita veida pakalpojumi, un tad nepietiek tikai ar drosmi vien. Mums vajadzīgi veikli un saprātīgi cilvēki. Cik man zināms, d'Artanjans nelaiķa kardināla Rišeljē laikā, šķiet, bija iejaukts kādā lielā intrigā, no kuras, pēc ļaužu valodām, viņš veikli ir izlocījies.
— Jūsu eminence, — teica Hito, sapratis, ka kardināls grib piespiest viņu „izpļāpāties", — šajā sakarā man jāsaka, ka es maz ticu un paļaujos visādām baumām un tenkām. Pats es cenšos turēties tālāk no visāda veida intrigām,
bet ja kādreiz ari nākas šo un to dzirdēt par svešiem, tad tās jau nepieder man! Un jūsu eminence man piedos, ka svešus noslēpumus es nevaru izpaust, jo tic nav mani un es negribētu sāpināt tos cilvēkus, kuri tos man ir uzticējuši.
Mazarīni pašūpoja galvu.
— Ak, — viņš teica, goda vārds: ir taču tādi laimīgi ministri, kuri uzzina visu, ko vien grib.
— Jūsu ekselence, — atbildēja Hito, — tādi ministri nemēro visus cilvēkus ar vienu mērauklu: kara lietām viņš izvēlas karavīrus, bet intrigām — intrigantus. Iesaku jums griezties pie tā laika intrigantiem, un jūs dabūs: et zināt visu, ko vēlaties… par atlīdzību, protams.