— Labi, — novaibstījās Mazarīni, kā vienmēr tādos gadījumos, kad runa gāja par naudu tādā nozīmē, kā par to nupat bija runājis Hito, — samaksāsim… ja jau savādāk nevar.
— Jūs patiešām vēlaties, lai es norādu jums uz cilvēku, kurš tajos laikos ir piedalījies visās peripētijās?
— Per Bacco!* - iesaucās Mazarīni, sākdams jau zaudēt pacietību. — Jau veselu stundu es cenšos jums, stūrgalvim, to ieskaidrot!
— Ir cilvēks, kas man šķiet, piemērots, tikai vai viņš gribēs runāt?
— Par to es parūpēšos!
— Ak, jūsu eminence, ne vienmēr var piespiest runāt cilvēku, kurš nolēmis klusēt.
— Ha! Ar pacietību var panākt visu. Tātad — kas ir šis cilvēks?
— Grāfs Rošfors.
— Grāfs Rošfors?
.— Jā, tikai, diemžēl, viņš pazuda pirms gadiem četriem, un es nezinu, kas ar viņu ir noticis.
— Toties es zinu, Hito, - atbildēja Mazarīni.
— Tad kāpēc jūs sūdzējāties, jūsu eminence, ka neko nezināt?
— Tātad jūs domājat, — turpināja Mazarīni, — ka šis Rošfors…
— Viņš, jūsu eminence, bija uzticīgs kardinālam ar sirdi un dvēseli. Bet es vēlreiz jūs brīdinu, tas jums dārgi maksās: bijušais kardināls pret saviem mīluļiem nebija skops.