Zvēru pie Vako! (itāl.)

—        Jā, jā, Hilo, - sacīja Mazarīni, — kardināls bija liels cilvēks, bet šis trūkums viņam piemita gan. Es pateicos jums, Hito, un izmantošu jūsu padomu, jau šodien pat.

Abi sarunu biedri pa šo laiku bija pienākuši pie pils pagalma; kardināls ar rokas mājienu atlaida Hito, un, pamanījis pastaigājamies virsnieku, kuram bija licis gaidīt, tuvojās tam.

Tas bija d'Artanjana kungs, kurš, kā viņam bija vēlēts, gaidīja kardinālu.

—         Ieiesim pie manis, d'Artanjana kungs, — vēlīgi teica Mazarīni, — jo man priekš jums ir uzdevums.

D'Artanjans palocījās, tad sekoja kardinālam pa slepeno eju un pēc kādas minūtes viņi atradās kabinetā, kurā šovakar jau bija vienreiz atradušies.

Kardināls apsēdās pie galda un uz papīra lapas uzmeta dažas rindiņas.

D'Artanjans stāvēja un gaidīja, mierīgs un bezkaislīgs, bez jebkādas ziņkārības vai nepacietības, kā kara automāts, gatavs pēc pavēles darboties, vai pareizāk sakot, gatavs izpildīt svešu gribu.

Kardināls salocīja uzrakstīto zīmīti un apzīmogoja to ar personīgo zīmogu.

—         D'Artanjana kungs, — viņš teica, — šo orderi nekavējoties nogādājiet Bastilijā un atvediet no turienes cilvēku, par kuru ir runa šajā zīmītē. Paņemiet karieti un apsardzi, un labi uzraugiet ieslodzīto.

D'Artanjans paņēma vēstulīti, atdeva godu, vispirms pagriezās apkārt caur kreiso plecu, ne sliktāk par jebkuru seržantu apmācību laikā, izgāja no kabineta, un pēc mirkļa mierīgā balsī noskaitīja: