Kad d'Artanjans tuvojās Bastīlijai, pulkstenis nosita pusdeviņus. Viņš lika sevi pieteikt cietuma komendantam, kurš, uzzinājis, ka virsnieks ieradies ar kardināla pavēli un paša kardināla sūtīts, izgāja uz lieveņa, lai godam to sagaidītu.

Par Bastilijas komendantu tajā laikā bija di Tramblē kungs, niknā Rišeljē mīluļa — slavenā kapucīniešu Žozefa, iesaukta tolaik par „pelēko kardinālu", brālis.

Kad maršala Bassompjēra ieslodzījuma laikā Bastilijā, kad viņš nosēdēja tieši divpadsmit gadus, viņa nelaimes biedri, sapņojot par brīvību, laiku pa laikam viens otram sacīja: „es iziešu tad", „bet es — tad", Bassompjērs apgalvoja: „Bet es kungi iziešu tad, kad būs aizgājis di Tramblē kungs".

Tā teikdams, viņš gribēja pasvītrot, ka, pēc kardināla nāves di Tramblē zaudēs savu vietu Bastīlijā, turpretī viņš Bassompjērs, ieņems savējo — galmā.

Viņa pareģojums gandrīz, vai piepildījās, tikai pavisam savādāk, nekā viņš to bija gaidījis; pēc kardināla nāves, pretēji vispārējām cerībām, nekas neizmainījās: di Tramblē kungs „neaizgāja", un Bassompjērs tik tikko nenosēdēja līdz sava mūža galam.