Kad d'Artanjans ieradās Bastīlijā, lai izpildītu ministra pavēli, di Tramblē kungs vēl arvien bija Bastilijas cietokšņa komendants.

Viņš sagaidīja d'Artanjanu ar izmeklēti pieklājīgām manierēm, un, tā kā vēl nebija ēdis vakariņas, tad uzaicināja viesi viņam pievienoties.

—   Es labprāt, — teica d'Artanjans, — bet, ja nemaldos, uz aploksnes rakstīts: „Ļoti steidzami!"

—   Tas tiesa, — piekrita di Tramblē un tūdaļ pavēlēja: - Hei, major, lai atved divsimt piecdesmit sesto numuru.

Ierodoties Bastīlijā cilvēks zaudēja savu vārdu, viņš kļuva par numuru.

Dzirdot atslēgas skrapstēšanu, d'Artanjans neviļus nodrebēja. Viņam pat negribējās nokāpt no zirga, kad viņš savā priekšā ieraudzīja aizrestotos logos un biezos mūrus, kurus līdz šim bija redzējis tikai notālēm un kuri reiz, pirms divdesmit gadiem, bija viņu tā nobiedējuši.

Ieskanējās zvans.

—    Esmu spiests jūs pamest, — viņam teica di Trablē, — mani aicina parakstīt caurlaidi ieslodzītajam. Uz redzēšanos, d'Artanjana kungs.

—     Lai velns mani parauj, ja es gribētu tevi vēl kādreiz redzēt, — nodomāja d'Artanjans, pavadot šos lāstus ar salkanu smaidiņu. — Pietiek man šeit atrasties piecas minūtes, lai es jau būtu saslimtu. Esmu ar mieru labāk mirt ubagu cisās, kas, jādomā ar mani arī notiks, nekā saņemt desmittūkstoš livru un būt par Bastilijas komendantu.