Toties mani karaliene nekad nepadzīs, un, ja es kādreiz būšu spiests piekāpties tautai, tad viņa piekāpsies kopā ar mani; ja es būšu spiests bēgt, viņa bēgs kopā ar mani, un tad mēs redzēsim, kā viņi varēs iztikt bez savas karalienes un sava karaļa. Ak, ja es nebūtu itālietis, bet francūzis, ja es būtu augstmanis!…

Un viņš atkal iegrima pārdomās.

Patiesi, stāvoklis bija grūts, bet aizgājusī diena to sarežģīja vēl vairāk. Mazarīni, savas mūžīgās skopulības dzīts, žņaudza tautu ar nodokļiem, bet tautai, kā teica prokurors Talons, bija atlikusi vairs tikai dvēsele kaulos, un arī pateicoties tikai tam, ka tirgū to nevarēja pārdot, — šī tauta, kurai ar kara uzvaras dārdiem gribēja aizbāzt muti, bet kura arvien vairāk pārliecinājās, ka no lauriem paēdis vis nebūsi, — jau sen bija nemierā ar savu smago likteni.

Taču tas vēl nebija viss. Ja rūgst tikai tauta, galms, kas bija atdalīts no tās ar augstmaņiem un buržuāziju, to nedzird; bet Mazarīni gadījās būt tik neuzmanīgam, ka viņš aizskāra tieslietu resoru: viņš pārdeva parlamenta divpadsmit ziņotāju patentus! Bet ierēdņi maksāja ļoti dārgi par savām vietām; un, tāpēc, divpadsmit jaunu ierēdņu ierašanās varēja stipri vien pazemināt viņu algas. Tad visi vecie ierēdņi apvienojās un zvērēja pie evaņģēlija, ka nepieļaus jaunu ierēdņu ierašanos, kā arī pretosies visiem galma ierobežojumiem; viņi zvērēja, ja kāds no viņiem par nepakļaušanos galmam zaudētu savu vietu, tad tie no saviem personīgajiem līdzekļiem atmaksās viņam patenta vērtību.