Lūk, kādi soļi tika sperti no abām pusēm.

Septītajā janvārī apmēram astoņi simti Parīzes tirgoņu, sašutuši par jaunajiem nodokļiem, sapulcējās kopā un, no sava vidus izvirzījuši desmit deputātus, sūtīja tos pie Orleānas hercoga, kurš pēc sava ieraduma mēģināja viņiem pieglaimoties. Orleānas hercogs tos visus pieņēma, un viņi tam paziņoja, ka visi nolēmuši jauno nodokli nemaksāt un gatavi pat aizstāvēties pret nodokļu ievācējiem ar ieročiem rokās. Orleānas hercogs viņus mierīgi uzklausīja un piesolīja runāt ar karalieni par nodokļu samazināšanu un, kā jau princim pieklājas, laipni tos izvadīdams, viņiem solīja: „Skatīsimies".

Savukārt parlamenta ziņotāji devītajā janvārī ieradās pie kardināla un viens no viņiem visu vārdā runāja tik droši un pārliecinoši, ka kardināls jutās ārkārtīgi pārsteigts; viņš tos atlaida, tāpat kā Orleānas hercogs, apsolīdams: ..Skatīsimies".

Un nu, lai „skatītos", tika sasaukta padome; aizsūtīja pēc finansu pārvaldnieka d'Emerī.

Tautā šo d'Emerī neieredzēja: pirmkārt, par to, ka viņš pārvaldīja finanses, bet finansu pārvaldniekus jau vienmēr neieredz; otrkārt, jāatzīst, ka viņš patiešām to bija pelnījis.

Viņš bija Lionas baņķiera Partičelli dēls, kurš pēc bankrota, mainījis uzvārdu, sāka saukties d'Emerī kungs.