Kardināls Rišeljē, pamanījis viņa īpašās finansista spējas, stādīja to priekšā Ludviķim XII un, gribēdams viņu iecelt par finansu pārvaldnieku, krietni vien viņu saslavēja.

—     Lieliski! — atbildēja karalis. — Esmu priecīgs, ka jūs izvirzāt d'Emerī kungu tādam amatam, kur vajadzīgs paliesi godīgs cilvēks. Man stāstīja, ka jūs esot aizstāvējis to nelieti Partičelli, un es ļoti baidījos, ka jūs mēģināsit mani pārliecināt to atkal pieņemt dienestā.

—   Jūsu majestāte, — atbildēja kardināls, — jūs varat būt pilnīgi mierīgs: Partičelli, kuru jūsu majestātei labpatika pieminēt, ir jau pakārts.

—    Jo labāk! — iesaucās karalis. — Tātad, ne velti mani sauc par Ludviķi Taisnīgo.

Un viņš mierīgi parakstīja d'Emerī iecelšanu.

Šis pats d'Emerī kungs arī bija tagadējais finansu pārvaldnieks.

Sūtīts pēc viņa tika ministra vārdā; viņš atnāca nobālis, uztraukts un pārbijies, un pastāstīja visiem klātesošajiem, ka viņa dēlu šodien gandrīz vai nosita pils laukumā: jo, tur viņu pēkšņi kāds bija pazinis, pilsētnieku pūlis to ielencis un viņam sākuši pārmest tā ārkārtīgo izšķērdību, kādā dzīvo viņa sieva, — viņas apartamenti esot darināti sarkanā samtā ar zeltu. Viņa bija sekretāra Nikola Le Kamjū meita, tas ir tā sekretāra, kurš 1617.gadā ienāca Parīzē ar divdesmit livriem kabatā, bet pavisam nesen, atstājot sev četrdesmit tūkstošus livru lielu mūža renti, saviem bērniem izdalīja deviņus miljonus.