—   Kā viņu sauc?

—   Maijārs. Taču es domāju, ka tas nav viņa īstais vārds.

—   Bet vai jūs varētu viņu tagad uzmeklēt?

—   Bez šaubām.

—           Tad iesim un apskatīsim jūsu ubagu, kirē kungs; un ja viņš ir tāds, kā jūs tik tikko viņu aprakstījāt, tad patiešām jūs esat atradis mums īstu dārgumu.

Hondī pārģērbās savās izejamās drēbēs, uzlika galvā cepuri lielām malām ar sarkanu spalvu pie tās, apjoza zobenu, pielika piešus zābakiem, uzmeta uz pleciem lielu platu apmetni un sekoja kirē.

Prelāts ar savu pavadoni devās uz Svētā Eistāfija baznīcu, bet ejot pa mazajām ieliņām, viņi uzmanīgi ieskatījās cilvēku sejās, iedziļinoties ielas atmosfērā.

Varēja manīt, ka tauta ir uztraukta, bet atšķirībā no saniknota bišu spieta, nezināja ko konkrēti iesākt. Bija vairāk nekā skaidrs, ja tautai ncuzradisics savi vadoņi un barveži, viss beigsies tikai ar šo ņurdoņu.

Kad viņi iznāca uz Pruvēra ielu, kirē norādīja uz baznīcas kāpnēm.

-r Lūk, — viņš tcica, — šis cilvēks; viņš atrodas savā parastajā vietā.

Hondī paskatījās norādītajā virzienā un ieraudzīja ubagu, sēdošu uz krēsla; viņam blakus bija neliels spainītis, bet rokās viņš turēja Svētā ūdens trauku.