—    Labi. Netērēsim lieki vārdus. Ja jūs man tā sakāt, es jums ticu. Tātad, mēs sarīkosim skaistu balli Mazarīni.

—   Jā… es ceru.

—   Bet kad sāksies dejas?

—    Ielūgumi izsūtīti jau šonakt, — atbildēja prelāts, — bet pirmās vijoles sāks spēlēt tikai rīt no rīta.

—   Jūs varat rēķināties ar mani un vēl piecdesmit karaivjiem, kurus man apsolīja ševaljē d'Umērs, ja tic būs vajadzīgi.

—   Piecdesmit kareivju!

—   Jā. Viņš vervē rekrūšus un aizdeva man tos; bet gadījumā, ja pēc šo svētku svinēšanas būs kāds iztrūcis, man vajadzēs atjaunot iztrūkstošo posmu.

—    Lieliski, dārgais dc Rošfor; bet tas vēl nav viss.

—   Kas vēl? — jautāja Rošfors, smaidot.

—    Kur jūs likāt hercogu Beforu?

—    Viņš ir Vandomā un gaida no manis vēsti, lai pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties Parīzē.

—   Paziņojiet viņam, ka viņš jau var atgriezties Parīzē.

—   Tātad, jūs esat pārliecināts, ka viss izdosies labi?

—  Jā, bet lai viņš pasteidzas, jo tiklīdz parīzieši sacelsies, mums viena prinča vietā, būs desmiti, kuri vēlēsies būt kustības priekšgalā. Ja viņš kavēsies, viņa vieta var izrādīties aizņemta.

—   Vai varu runāt jūsu vārdā?

—   Jā, protams.

—   Vai varu viņam teikt, ka viņš var cerēt uz jūsu atbalstu?

—   Nepārprotami.