—    Un jūs nodosit visu varu viņam pilnībā?

—   Jā, to kas skar kareivjus, bet politikas lietas…

—   Visi zina, ka tā nav viņa stiprā puse.

—   Lai viņš dod man iespēju pašam iegūt kardināla cepuri.

—   Jūs vēlaties to iegūt?

—   Jā, ja jau esmu spiests nēsāt cepuri, kura nepavisam man nepiestāv, — teica Hondī, — tad es vismaz vēlos, lai tā būtu sarkana.

—   Par gaumi un krāsām nestrīdas, — noteica Rošfors ar smaidu. — Esmu pārliecināts, par viņa piekrišanu.

—   Vai jūs viņam varat ziņot jau šovakar?

—   Jā, bet es labāk dzīšu sūtni.

—    Pēc cik dienām viņš varētu ierasties?

—    Pēc piecām.

—   I ai brauc. Viņš redzēs daudz pārmaiņu.

—   Es to ļoti vēlētos.

—   Es par to galvoju!

—    Un tā?

—    Ejiet, sasaucict savus piecdesmit kareivjus un gaidiet rīkojumus.

—    Kam?

—    Visam. v

—    Kāda ir norunātā zīme?

—   Salmu stiebru buntīte pie cepures.

—    Labi. Uz redzēšanos, jūsu ekselence.

—   Uz redzēšanos, dārgo grāf.

—    Ah, Mazarīni, Mazarīni, — atkārtoja Rošfors, aizvedot sev līdzi kirē, kuram sarunas laikā neizdevās iespraust ne vārdiņu, — tagad tu redzēsi, vai esmu tik vecs, lai nespēļu pildīt man uzliktos pienākumus?

Bija pusdesmit. Prelātam bija vajadzīga vismaz pusstunda, lai no arhibīskapa mājas aizietu līdz Svētā Jēkaba tornim.