Pienākot tuvāk, prelāts pašā torņa augšā pamanīja logos gaismu.

—    Labi, — viņš teica, — mūsu ubagu barvedis ir savā vietā. Prelāts pieklauvēja. Viņam atvēra pats vikārijs ar sveci rokās. Pavadījis

viņu līdz augšai, vikārijs norādīja viņam uz mazām durtiņām, nolika kaktā sveci un aizgāja pa kāpnēm lejā.

Kaut arī durvīs bija ielikta atslēga, Hondī tomēr pieklauvēja.

—    Ienāciet, — izdzirda viņš ubaga balsi.

Hondī ienāca. Ubags gaidīja viņu guļot uz kaut kādām skrandām. Ieraugot prelātu, viņš piecēlās. Pulkstenis nosita desmit.

—    Nu kā? — jautāja Hondī, — vai esi turējis vārdu?

—   Ne pavisam, — atbildēja ubags.

—    Kā tā?

—   Jūs man lūdzāt piecdesmit cilvēku, vai nav liesa?

—   Jā, un kas?

—   Es jums sagādāju divus tūkstošus.

—   Tu nelielies?

—   Jums vajad/igi pierādījumi?

—   Jā.

Istabā dega trīs sveces: viena uz loga palodzes, kas bija vērsta pret Vecpilsētu, otra - logā, kas izgāja uz Pale-Rojāla pils pusi, bet trešā — logā, kas iznāca tieši uz Sen-Denī ielu. Ubags klusējot nodzēsa, vienu pēc otras, visas trīs sveces. Istabā, kurā prelāta kungu atradās ar ubagu, palika pavisam tumšs, un tikai cauri mākoņiem mēness sudrabainās gaismas stari šķietami ielauzās šajā telpā.

—   Ko tu izdarīji? — jautāja prelāts.