—   Es padevu signālu.

—   Kādu signālu?

—   Es signalizēju, lai būvētu barikādes.

—   Ahā!

—            Kad jūs no šejienes iziesiet, jūs redzēsit manus cilvēkus strādājot. Skatieties tikai ļoti uzmanīgi, lai nesalaužat kāju, pret izstieptajām uz ielām ķēdēm, vai arī neieveļaties kādā bedrē vai izrakumā.

—            Labi. Saņem tikpat daudz, cik tu jau šodien saņēmi. Atceries labi, ka tagad tu esi barvedis un skaties nepiedzeries.

—   Nu jau divpadsmit gadus es neko citu nedzeru, atskaitot ūdeni.

Ubags paņēma maisiņu ar naudu, un prelāta kungs dzirdēja, kā viņš

uzreiz sāka pārbērt un pārskaitīt naudu.

—   Ā, — noteica Hondī, — tu, liekas, esi sīkstulis un sudrabmīļotājs.

Ubags nopūtās un nosvieda maisiņu.

—           Varbūt, — iesaucās viņš, es vienmēr palikšu tāds, kāds esmu bijis, un nekad nespēšu tikt vaļā no šīs kaislības? O, bēdas! C), kreņķi!

—   Tu tomēr paņemsi šo naudu?

—            Jā, bel cs zvēru izlietot, to kas paliks pāri, tikai labiem darbiem un cēliem mērķiem.

Viņa seja mijkrēslī bija bāla un sāpju izmocīta.

—   Jocīgs cilvēks, — nočukstēja pie sevis Hondī.

Viņš paņēma cepuri un gāja uz izeju, kad pēkšņi pamanīja, ka ubags viņam ir aizšķērsojis ceļu.

Pirmā doma, kura ienāca prātā prelātam, ka viņam pret viņu ir kas ļauns padomā, bet ubags, nokritis ceļos, vērsās pie viņa ar izstieptām rokām.