—           Jūsu ekselence, — iesaucās ubags, — pirms jūs aizejat no šejienes, dodiet man savu svētību, es lūdzu jūs!

—            Jūs ekselence? — atkārtoja Hondī. — Mans draugs, domāju, ka jūs mani pieņēmāt par citu.

—        Nē, jūsu ekselence, cs pieņēmu jūs par lo, kas jūs csal īstenībā, par prelāta kungu; cs jūs pazinu uzreiz.

Hondī pasmaidīja.

- Tu lūdz man svētību? — jautāja viņš.

—   Jā, tā man ir ļoli nepieciešama.

Tonis, kādā ubags izteica šos vārdus, bija tik žēlabaini mokošs, tik dziļš un grūtsirdīgs, ka Hondī tūdaļ pal pastiepa savu roku un deva svētību ar vislielāko sirsnību, uz kādu vien bija spējīgs.

—        Tagad, — viņš leica, — starp mums būs neredzamas saites. Es tev devu savu svētību, un lu man esi kļuvis Svēts, tieši tāpat kā es tev. Izstāsti man, vai lu neesi noziedzies pret cilvēku izdotajiem likumiem, pret kuriem es varētu tevi pasargāt?

Ubags pakratīja galvu.

—       Noziegums, kuru esmu izdarījis, jūsu ekselence, nav pakļauts cilvēku likumiem, un jūs varai mani atbrīvot no soda, bieži aizlūdzot par mani.

—        Esi atklāts, — teica prelāts, — tu taču ne Vienmēr esi nodarbojies ar ubagošanu?

—   Nē, jūsu ekselence, es ar to nodarbojos tikai sešus gadus.

—   Bet pirms tam kur lu biji?