— Bastīlijā.
— Bel pirms Bastilijas?
— Es jums lo pateikšu likai lad, kad jūs pieņemsit manu grēksūdzi.
— Labi. Lai kādā dienā un stundā tu mani nepasauktu, atceries, es vienmēr būšu gatavs pieņemt tavu grēksūdzi.
— Labi. Lai tad lā būtu. Ardievu.
Prelāts paņēma sveci, nokāpa lejā pa kāpnēm un domīgs aizgāja. *
III Sacelšanās
Bija ap pulkstens vienpadsmitiem vakarā.
Hondī nepagāja pal ne simts soļus, kad pamanīja, ka visapkārt noliek kaut kas neparasts.
Likās, visa pilsēta ir pilna ar fantastiskām būtnēm: kaut kādas klusējošas ēnas jauca tilta bruģi, pieveda un gāza riņķi pajūgus, citi raka grāvjus, kuros
varēja ieveities veseli jātnieku pulki. Visas šis noslēpumainās būtnes norūpējušās un darbīgas šaudījās šurp un turp, līdzīgi dēmoniem, kuri aizrāvušies kaut kādos neredzamos darbos. Tie bija ubagi no Brīnumu pils, Svētā Eistāfija baznīcas Svētā ūdens devēja aģenti, kuri būvēja rītdienai barikādes.
Hondī ne bez bailēm skatījās uz šīm tumšajām būtnēm, uz. šiem nakts strādniekiem vai spokiem, kas kustējās līdzīgi ēnām, un uzdeva sev jautājumu: vai viņš spēs iedzīt viņus vēlāk atpakaļ viņu graustos, no kuriem tagad viņš viņus izsauca? Kad kāds no viņiem tuvojās, viņam gribējās pārkrustīties.