Viņš aizgāja līdz Sent-Onorē ielai, bcl pēc tam nogriezās Dzelzs ielu rindās: šeit viss bija savādāk. Tirgotāji klusām čukstējās viens ar otru. Durvis un logu aizvirlņi bija i( kā ciet, bet īstenībā las bija tikai aizsegs, kas bieži atvērās un aizvērās, lai ielaistu vai izlaistu, kādu noslēpumainu cilvēku ar paunu plecos. Šie tirgotāji, kam bija ieroči, izdalīja tos visiem tiem, kam to nebija.

Sevišķi izcēlās viens cilvēks, kurš gāja no vienām durvīm pie otrām, salīcis zem nastas smaguma, kurā bija zobeni, musketes un cili ieroči, kurus viņš izdalīja rītdienas kaujai. Lukturis apgaismoja viņa seju, un prelāts pazina Planšē.

Pēc tam prelāts iznāca kraslmlā no Monētu ielas puses.

Pilsētnieku grupa melnos un pelēkos apmetņos, atkarībā no piederības augstākai vai zemākai buržuāzijas pakāpei — stāvēja nekustīgi. Dažreiz kāds pārgāja no vienas grupas uz otru. Visiem šiem melnajiem un pelēkajiem stāviem mugurpusē rēgojās zobenu gali, kas piepacēla apmetņu malas, bet priekšpusē no apmetņu atlokiem rēgojās musketes un arkebuzi.

Aizejot līdz Jaunajam tiltam, prelāts ieraudzīja, ka tilts tiek apsargāts; šeit pie viņa pienāca kāds cilvēks.

—    Kas jūs esat? - jautāja šis cilvēks. — Neizskatās, ka jūs būtu kāds no mūsējiem.

—   Tas jums tāpēc tā liekās, ka jūs nepazīstat savus draugus, dārgais Luvjēra kungs, — atbildēja prelāts, piepaceļot cepuri un sveicinot ar to.