Luvjērs viņu pazina un palocījās.

Ejot tālāk, prelāts aizgāja līdz Nelsas tornim. Šeit viņš ieraudzīja veselu ķēdi cilvēku, kas gāja gar mūra sienu. Likās, ka iet spoku gājiens, tā kā visi bija ģērbti baltos apmetņos. Nonākot lidz noteiktai vietai, šie spoki pēkšņi nozuda, it kā izkrita cauri zemei. Noslēpies stūri, Hondī redzēja, ka šādā veidā nozuda visi, atskaitot pēdējo.

Šis pēdējais apskatījās visapkārt, redzams, lai pārliecinātos, ka viņa biedriem neviens nav sekojis, un, neskatoties uz. tumsu, pamanīja Hondī.

Viņš pēkšņi pieskrēja klāt un pielika pistoli viņam pie kakla.

—     Nu, nu, Rošfora kungs! — smejoties, leica prelāts. — Ncdrikst jokoties ar šaujamieročiem.

Rošfors uzreiz pazina balsi.

—   Ah, tas esal jūs, jūsu ekselence? — viņš iesaueās.

—   Jā, pals personīgi. Bet sakiet man, kas tie par cilvēkiem, kurus jūs nosūtījāt lejā peklē?

—   Tic ir mani piecdesmit rekrūši, kurus man aizdeva ševaljē d'Umērs un kuriem tagad būtu bijis jādienē vieglajā kavalērijā; bet mundieru vietā viņi saņēma baltus apmetņus.

—    Bet uz kurieni jūs ejat?

—   Pie viena mana drauga, kurš ir tēlnieks; mēs nolaižamies lūkā, caur kuru tiek piegādāts marmors.

—    Ļoti labi,— teica Hondī.

Viņi apmainījās rokasspiedieniem, un Rošfors tāpat kā viņa priekšgājēji nolaidās lūkā, cicši to aiz sevis aizvērdams.