Prelāts atgriezās mājās. Bija otrā nakts stunda. Atvēris logu, viņš ieklausījās nakts trokšņos.

Visā pilsētā bija kāda nesaprotama rosība un kņada; varēja nojaust, ka Parīzes tumšajās ieliņās notiek kaut kas neparasts un pat baigs. Brīžiem bija dzirdami savādi trokšņi, kas atgādināja jūras šņākoņu un vēja brāzmas tuvošanos. Bet viss bija tik neskaidrs, miglains un grūti izskaidrojams: visas šīs skaņas un trokšņi radīja it kā pazemes dunoņu, kas vēstītu par tuvojošos zemestrīci.

Sagatavošanās darbi ilga visu nakti.

Nākošajā rītā, pamostoties, Parīzi neviens vairs nevarēja pazīt: tā pali nepa­zina sevi. Pilsēta izskatījās pēc cietokšņa, barikādēs redzēja līdz. zobiem apbruņotus cilvēkus, kas draudīgi lūkojās uz visām pusēm. Šur un tur izskanēja pavēles, rīkojumi, staigāja patruļas, notika aresti. Visi, kuri parādījās uz ielas cepurēs ar spalvām un apzeltītiem zobeniem, lika apstādināti un viņiem tika pavēlēts kliegt: Nost Mazarini!" — bet tos, kas atteicās pakļauties, apvainoja, izsmēja un pal piekāva. Slepkavību vēl nebija, bet varēja just, ka tās varēlu arī sākties kuru katru mirkli.

Barikādes bija uzceltas lidz pašai Pale-Rojāla pilij. No klajuma līdz Dzelzs tirgum, no Svētā Foma ielas līdz Jaunajam tiltam un no Rišeljē līdz Scnt-Onorē cietoksnim sanākuši bija ap desmit tūkstoši cilvēku; tie, kas atradās tuvāk pils mūra sienām, jau sāka aizskart nekustīgi stāvošos pils gvardes sagkareivjus.