Pa visu pilsētu staigāja ap simts vai divsimts cilvēku lieli pūļi, kas bija apskranduši, panīkuši un kuri nesa plakātus ar uzrakstiem: ..Skatieties uz tautas ciešanām!" Visur, kur tik viņi parādījās, atskanēja līdzjūtības saucieni, bet skrandaiņu bija tik daudz, ka skanēja nepārtrauksts troksnis no visām pusēm.
Liels bija Austrijas Annas un Mazarīni pārsteigums no rīta, kad viņiem ziņoja par Vecpilsētas pārvērtībām un lautas agresīvo un kareivisko nostāju, neskatoties uz to, ka vakar vakarā vēl viss bija kluss un mierīgs; ne viņa, ne viņš negribēja tam visam ticēt, sakot, ka tikai personīgi redzdt, dzirdot un pārliecinoties par visu notikušo, ticēšot šīm pārmaiņām.
Viņu priekšā tika atvērti visi logi: viņi redzēja, dzirdēja un pārliecinājās, ka viss atbilst patiesībai.
Mazarīni novīpsnāja un centās izteikt savu nicinājumu pret visu šo skrandaiņu baru, bet nervi neizturēja — viņš nobālēja un bailēs skrēja uz savu kabinetu, kur pasteidzās ieslēgt lādēs visu zeltu un dārglietas, bet uz roku pirkstiem savilkt vērtīgākos gredzenus.
Kas atliecas uz karalieni, tad Mazarīni pamesta, viņa niknumā zvērojošām acīm lika pasaukt maršalu dc La Meljēru, pavēlot viņam, ņemot līdzi tik daudz kareivju, cik vajadzīgs, beidzot uzzināt, ko šie ..kumēdiņi" nozīmē.