Atskanēja izbrīnās saucieni. Kaut arī šorīl prelāta kungs katedrālē bija lasīja sprediķi, nevienani nebija noslēpums, ka viņš ir frondēru piekritējs. Tāpēc Mazarīni, palūdza parīzes arhibīskapu, lai viņa māsasdēls uzstātos ar sprediķi.

Acīmredzot, viņš tīšām dzina jokus ar de Reca kungu itāļu manierē, kas viņam vienmēr sagādāja gandarījumu.

Tiešām, iznākot no katedrāles, prelāta kungs' uzzināja par notikušo. Tiesa, viņš uzturēja sakarus ar Frondas barvežiem, bet ne tik ciešus, lai nevarētu atkāpties gadījumā, ja galms viņam piedāvātu to, ko viņš gribēja panākt un kur prelāta nosaukums bija tikai pārejas posma viena pakāpe. Rcca kungs gribēja kļūt par arhibīskapu sava tēvoča vietā un vēlāk par kardinālu, tāpat kā Mazarīni. No tautas partijas viņš nez vai varēja gaidīt tādu labvēlību.

Tāpēc viņš devās uz pili, lai apsveiktu karalieni ar uzvaru pie Lansē, klusībā pie sevis nolēmis rīkoties par vai pret galmu, atkarībā no tā, labi vai slikti tiks uzņemti viņa apsveikumi.

Un tā, tika pieteikts prelāta kungs.

Viņš ienāca, bet uzjautrinātie galminieki ar izteiktu ziņkāri skatījās uz viņu, gaidot, ko viņš teiks.

Prelātam vienam pašam bija ne mazāk prāta, kā visiem šeit klātesošajiem, kuru mērķis bija pasmieties un pazoboties par viņu. Viņa runa bija tik izcili sastādīta, ka, neskatoties uz visu klātesošo vēlēšanos pazoboties par viņu, tiem nebija pie kā pieķerties. Nobeidza viņš runu ar gatavību ziedot visus savus spēkus, kalpojot viņas augstībai.