Maršalam šis likās visvājākais punkts un viņš nolēma to pārraut. Viņš lika divdesmit kareivjiem steidzīgi izjaukt barikādes, bet ar palikušajiem kareivjiem nolēma tos aizsargāt. Divdesmit kareivji metās jaukt nost uzliktos uz ceļa šķēršļus, bet tiklīdz tie pietuvojās, kā no visām sakrauto baļķu un vezumu spraugām sākās šāvienu trokšņi. Pēc dažiem mirkļiem, dzirdot šaudīšanos, ieradās no vienas puses - Planšē ar alebardistiem, no otras — Luvjērs ar pilsētniekiem…
Maršals de La Meljērs nokļuva krustugunīs.
Viņš bija drosmīgs un bezbailīgs, tāpēc nolēma mirt uz vietas. Sākās cīņa; atskanēja ievainoto kliedzieni un vaidi. Kareivji, būdami apmācīti, šāva precīzāk, bet pilsētnieki, būdami vairākumā, gāzās virsū kā lavīna. Maršala cilvēki krita viens pēc otra, kā Rokruā un Lerides kaujas vietās. Viņa adjutantu Fontrālu ievainoja rokā, bet pats maršals tikko spēja noturēties zirgā, kurš ievainots kaklā sāka mežonīgi trakot. Beidzot, tajā momentā, kad pats drošsirdīgākais sāka uzdot un uz viņa pieres parādījās augsti sviedri, pēkšņi pūlis sāka aurot: „Lai dzīvo prelāts!"