Pūlim pašķiroties parādījās Hondī. Viņš mierīgi gāja cauri ļaužu pūlim, ģērbies rituālās drēbēs un apmetnī, dodot svētību pa labi un pa kreisi ar tik aukstasinīgu izskatu, it kā viss apkārt notiekošais viņu neskartu.

Visi nokrita ceļos. Maršals, pazinis viņu, devās pretī.

—   Izvediet mani no šejienes, Dieva dēļ, — iesaucās viņš, — citādi viņi mani un manus cilvēkus saraus gabalos.

Visapkārt stāvēja tāds troksnis, ka, likās, pat pērkonu grāvienus neviens nesadziidetu, bet, kad Hondī pacēla roku, visi uz reizi apklusa.

—    Mani bērni, - teica prelāts, griežoties pie pūļa, — jūs kļūdījātics attiecībā uz maršala de La Meljēra nodomiem. Viņš apsolās, atgriezies Luvrā, lūgt karalieni mūsu vārdā atbrīvot mūsu dārgo Bruselu. Vai ne lā, maršala kungs? — piebilda Hondī, pagriezies pret maršalu.

—    Velns parāvis! — iesaucās viņš. — Kā lad, es apsolu. Es nemaz necerēju, ka tik viegli tikšu cauri.

—   Viņš dod jums savu augstmaņa godavārdu, — teica Hondī.

Maršals pacēla roku zvērestam.

—   Lai dzīvo prelāts! — skandēja pūlis. Daži pat iekliedzās: „Lai dzīvo maršals!", — bet toties vienbalsīgi tika skandināti saucieni: „Nost Mazarīni!"

Pūlis pašķīrās un deva iespēju iziet uz Sent-Onorē ielu. Barikādes ceļā tika novāktas un attīrītas, kad maršals ar pāri palikušajiem kareivjiem atkāpās pils virzienā. Frike un viņa nebēdņi pavadīja maršalu ar bungu rīboņu un dārdu skaņām, bel citi — ar lauru spiedzieniem.