Visu to laiku, kamēr runāja prelāta kungs, karaliene, likās, ar lielu gandarījumu klausījās viņa apsveikumos, bet, kad viņš nobeidza savu runu ar gatavību kalpot viņas augstībai, tad viņa pie šiem vārdiem palūkojās uz saviem mīluļiem, un karalienes šķelmīgais skatiens, bija kā zīme, ka viņa atdod prelāta kungu vispārējam apsmieklam.

Nožans-Botens, sava veida mājās āksts, skaļi uzsauca, ka karaliene ir ļoti laimīga šajā minūtē just reliģijas atbalstu.

Visi sāka skaļi smieties.

Grāfs Vilruā teica, ka nesaprotot, no kā vairs tagad varētu bīties, ja pēc prelāta kunga viena paša rokas mājiena galma apsargāšanai pret parlamentu un tautu ieradīsies vesela armija mācītāju, baznīcas šveicaru un sargu.

Maršals de La Mcljērs izteica nožēlu, ka, ja gadījumā iznāktu kautiņš, tad prelāta kungu nevarēšot atšķirt pēc sarkanās cepures, piemēram, kā izcēlās Anrī IV pēc baltās spalvas pie Ivrī kaujas.

Hondī mierīgi, bet ar stingru skatienu pacieta visus apsmieklus, kas īstenībā varēja būt liktenīgi pašiem smējējiem.

Karaliene vaicāja, vai viņam vairs nekas nav piebilstams pie savas izmeklētās runas.

— Jā, jūsu augstība, — atbildēja prelāta kungs, - es vēlētos, lai jūs labi apdomātos, pirms uzsākat pilsoņu karu savā karalistē.