Karaliene pagriezās pret viņu ar muguru, un smiekli zālē atjaunojās.

Prelāts paklanījas karalienei un izgāja, uzmetot skatienu kardinālam, kurš nenovērsa no viņa acis. Tas bija viens no tiem skatieniem, kurus tik labi saprot tikai nāvīgi ienaidnieki. Šis skatiens caururba Mazarīni; viņš juta, ka tas ir kara pieteikums,

Tāpēc Mazarīni pieskārās d'Artanjana rokai un nočukstēja:

—      Vajadzības gadījumā jūs, protams, pazīsit šo cilvēku, kas tikko izgāja pa durvīm, vai ne?

—   Jā, jūsu eminence, — atbildēja d'Artanjans.

Pēc tam, savukārt, d'Artanjans pagriezās pret Portosu.

—     Velns parāvis, — teica viņš, — lietas sarežģās. Neciešu ķildas starp garīdzniecības sāniem.

Hondī pa to laiku gāja cauri visām pils zālēm, dodot visiem svētību, un, jūtot ļaunu gandarījumu par to, ka visi ienaidnieku kalpi viņa priekšā krīt ceļos.

—      O, — viņš nočukstēja, pārkāpjot pils slieksni, — nepateicīgie un gļēvulīgie galminieki! Rīt jūs man pavisam savādāk smiesiet.

Atgriezies mājās, prelāts uzzināja no kalpiem, ka viņu gaidot kāds jauns cilvēks. Viņš pajautāja, kā sauc šo jaunekli, un pēkšņi iekliedzās no prieka, izdzirdot vārdu Luvjērs.

.Steidzīgi ienākot savā kabinetā, viņš tiešām tur sastapa Brusela dēlu, kurš pēc kaujas ar grenadieriem bija viss vienās asinīs un vēl līdz pat šim laikam nevarēja nomierināt savu niknumu. Vienīgais, kur viņš piekāpās, ejot uz arhibīskapa māju, ka spēja atstāt savu ieroci kāda drauga mājās.