Par viņa seno gotu slavu.

Šis godāts galvaskauss cikreiz

Ar Bakha tvaikiem svaidīts tika,

Un leišu šķēps ar kādureiz

Tam skaļi iedārdēties lika;

Bet Apolona gaisma tam

Nemūžam paurī neieurbās,

Jo bij viņš plecos baronam,

Lai smadzenes tam segtu skurbās.

Bargs barons Delvigs šis bij vīrs,

Brašs mednieks, glāzes draugs bez n

Bet vasaļiem un viņu sievām

Viņš bija posts un negals tīrs, —

Draugs, tāds bij laikmets nežēlīgais.

Un tavējs sencis cietpaurīgais,

Bez šaubām, blenztu izbrīnā

Uz tevi, redzot mazdēlā

Ne kaujas tērpā ģērbtu vīru:

Ar brillēm un ar zelta liru,

Bez šķēpa, miršu vainagā.

Viņš sen jau, draudzes aktu slejās

Par nomirušu ierakstīts,

Pie saviem senčiem atdusējās,

Zem Rīgas Doma apbedīts;

Bet barons par to nesūdzējās:

Bij mierā ar šo pagrabu,

Ar kapa zīmi feodālo,

Ar mācītāja runu bālo

Un sājo epitāfiju.

Tak mūsu dienās satrauktajās

Nav mirušajiem mierīgs miegs.

Lepns dabas bērns un dievinātājs,

Ar gariem matiem dziesminieks,

Labs kauslis, dziļdomīgs kā rudens,

Matemātiķis, filologs,

Ārsts, ideologs, fiziologs,

Teikt īsi, mūžīgs vācu students

Ar nūju, platā apmetnī,